Kara izmocīto bēgļu dzīves mainījās ieejot pa DP nometņu vārtiem. To precīzi raksturo "rika Dzeņa teiktais par nokļūšanu nometnē: "... no šī brīža, 1945. gada rudenī, mūsu dzīve iegāja citā posmā, jo nekad vairs nebija apdraudēta mūsu personīgā eksistence." Lai cik arī grūta un brīžam bezcerīga neliktos dzīve DP nometnēs, cilvēki tajās bija ieguvuši svarīgu lietu - drošību un iespēju izdzīvot.

Līdz nometņu vārtiem latviešu bēgļi bija pārcietuši badu un briesmas bīstamos pārbraucienos kuģī, vilcienos vai pa izpostītās Vācijas, Polijas un Čehoslovākijas ceļiem. Visgrūtāk bija tiem latviešiem, kuri kara beigas sagaidīja krievu okupācijas zonā. Tikai ar viltu un slapstīšanos viņi varēja nokļūt drošībā Rietumvalstu okupācijas zonās. Krievu vienības Austrumvācijā mēģināja aizkavēt latviešu bēgļus un piespiest viņus atgriezties okupētajā dzimtenē, kur viņus sagaidītu represijas un deportācijas. Vēl dramatiskāku situāciju padarīja tas, ka bēgļu starpā bija daudz bērnu, kā arī vecu un slimu cilvēku.

Beidzot, nokļūstot drošībā aiz DP nometņu vārtiem, sākās ilgs neziņas laiks bez regulāra darba, bez iespējām pienācīgi nodrošināt ģimeni vai plānot nākotni. Bēgļu likteņi bija politiķu un ierēdņu rokās. Dažam labam bēglim šis dzīves pārejas un neskaidrību periods turpinājās pat vairāk nekā 5 gadus.