Lielākā daļa latviešu bēgļu bija izmitināti amerikāņu un angļu zonās. No 1945. gada līdz 1950. gadam ir pastāvējušas gandrīz 300 latviešu DP nometņu. Lielākajās latviešu nometnēs, piemēram, Eslingenā, Ambergā, Gēstahtā, Vircburgā tika izmitināti tūkstošiem bēgļu.

Raksturīgā latviešu bēgļa dzīvesstāstā tiek minētas vismaz 4-5 DP nometnes, daudzkārt arī krietni vairāk. DP nometnes bija ļoti dažāda lieluma, reizēm tās pastāvēja tikai dažus mēnešus, citreiz vairākus gadus. Mazās nometnes tika likvidētas un to iemītnieki pārvietoti uz lielākām. Jaunieši devās uz nometnēm, kur bija iespējas mācīties ģimnāzijā un iegūt izglītību. Ģimenes centās apvienoties un sameklēt pazudušos tuviniekus. Cilvēki nekad nezināja, cik ilgi viņi paliks vienā vietā, viņiem vienmēr vajadzēja būt gataviem sasaiņot iedzīvi, iekraut to smagajā mašīnā, un doties atkal tālāk.

Dzīvošana visbiežāk bija barakās bijušajās armijas kazarmās, slēgtu fabriku teritorijā vai arī skolu telpās. Nometnes bija atdalītas no apkārtējās sabiedrības, tomēr to iemītniekiem nebija aizliegts iziet ārpus nometņu teritorijas.

Ģoti grūti cilvēkiem bija iekārtot savu privāto dzīvi, jo bieži vien vairākas ģimenes bija spiestas dzīvot kopā vienā telpā, sadalot to ar segām. Pārtika nometnēs tika izsniegta pietiekami, lai izdzīvotu, bet tā bija vienveidīga un parasti ne pārāk garšīga. Cilvēki bija spiesti meklēt papildus pārtiku, iemainot to no vietējiem vāciešu zemniekiem vai arī turot paēiem savus dzīvniekus. Maiņai ļoti labi noderēja cigaretes. Bijušie bēgļi atceras arī lielās labdarības pakas ar lietotām drēbēm un kurpēm.