Bēgliem pamazām radās iespējas doties projām no Vācijas, lai sāktu dzīvi no jauna. IRO vervēja strādniekus darbam citās pasaules valstīs, un vīriešiem viena no pirmajām iespējām bija doties uz Angliju lauksaimniecības darbos vai strādāt raktuvēs. Izceļotāju skaits arvien pieauga, sasniegdams augstāko punktu 40. gadu beigās. Bēgļi devās uz Ameriku, Austrāliju, Kanādu un citām zemēm.

Ne visiem cilvēkiem bija vienādas izceļošanas iespējas. Katrai zemei bija savas prasības: cilvēka veselības un ģimenes stāvoklis, bēgļa kara vēsture - viss ietekmēja izredzes tikt projām no nometnes un atrast jaunas māja. Bija gadījumi, kad izceļošanas noteikumu dēļ ģimenēm pat vajadzēja lemt par šķiršanos. Izceļošanas process bija saistīts ar daudzām veselības pārbaudēm, papīru kārtošanu, galvotāju, sponsoru meklēšanu utt. ģimenes, kuras saņēma atļauju izceļot, kravāja mantas, kārtējo reizi atvadījās no draugiem un devās uz pārejas nometnēm Brēmerhāfenā un Kukshāfenā vai citur, lai gaidītu savu kuģi uz "apsolīto zemi".

Sākās trimdinieku dzīve, kuru cilvēki iekārtoja dažādi - vieni turējās kopā ar latviešiem un veidoja savas kopienas un biedrības, uzturēja kultūras dzīvi. Pamati šai latviešu trimdas sabiedrības politiskajai un kultūras dzīvei bija ielikti DP nometnēs. Citi mēģināja iespējami ātri integrēties vietējā sabiedrībā un aizmirst visu pagātni ar kara un bēgļu gaitu grūtībām.