1945.gadā, beidzoties II pasaules karam, Vācijā bija nokļuvuši tūkstošiem latviešu bēgļu. Kara beigās visdažādāko tautību ļaudis, bēga no frontes, karadarbības vai kā Baltijas tautu gadījumā, no jaunas padomju okupācijas. Cilvēki, nonākuši karā izpostītajā Vācijā, bija pazaudējuši gan mājas, gan visu iedzīvi, gan bieži vien arī tuviniekus.

Pēc kara, uzvarētājvalstis ASV, Anglija, Francija un Krievija sadalīja Vāciju zonās un katrā zonā ieviesa savu administrāciju. Lai koordinētu daudzo bēgļu izmitināšanu un aprūpi, (United Nations Relief and Rehabilitation Administration) izveidoja t.s. "Displaced Persons Camps" (pārvietoto personu nometnes jeb DP nometnes).

No 1945. gada pavasara šīs nometnes sāka strauji pildīties. 1947.gadā UNRRA tika nomainīta ar IRO (International Refugee Organization). Vācijā bija simtiem DP nometņu, kurās tika apvienoti bēgļi, galvenokārt grupējot tos pēc tautības. 1950.gadā, kad liela daļa bēgļu izceļoja uz ASV, Austrāliju, Kanādu un citām zemēm, vairums nometņu tika slēgtas un atlikušajās administrāciju pārņēma vācieši.

Tā nu ap 100 000 latviešu bēgļu uz vairākiem gadiem kļuva par "dīpīšiem" vai "dieva putniņiem" kā viņi dažkārt sevi dēvēja. Padomju Savienības okupētajā Latvijā viņi nevēlējās atgriezties, jo tiktu pakļauti Staļina režīma represijām, bet citur viņiem māju nebija.